„Sauc mani vienkārši par Vaļuku,” saka „Egļu” māju saimnieks Valentīns Kuklis, sveicienam pastiepdams pretī sastrādāto zemnieka roku un aicinot nobaudīt sievas Elvīras pagatavoto mežrozīšu tēju. Saimnieks pajoko, ka tā vārīta no pērn ievāktās skābbarības, kas tik laba padevusies, ka paši varot ēst. Joki no viņa mutes birst nepārtraukti, par ko sieva brīžiem pukojas, jo nevarot vairs saprast, vai viņš runā nopietni vai velnu dzen. Tieši saimnieka neizsmeļamais humors kļuvis par mājas savdabīgu zīmolu, pievilinot apmeklētājus, kuru beidzamajos desmit gados netrūkst. „Viņš jebkuru melu detektoru pratīs aizrunāt un apmānīt,” smejas Elvīra un teic, ka tieši Valentīna optimisms un spēja visu paredzēt uz priekšu esot saimniecības virzītājspēks, viņš it visā saskata pozitīvo un prot uzmundrināt.
Zemnieku saimniecības teritorija atgādina brīvdabas muzeju, jo ik uz soļa ir kāds veidojums no koka vai sens darba rīks. Ejam garām koka lielgabalam un milzu pūķim, pie šķūņa uzslietam koka milzenim un viņa kārnajai „līgavai”, pa ceļam sveicina stārķis, kas stāv pie ligzdas ar olu, aizsalušā dīķa krastā stāv milzu krokodils, kokā iekārts no zariem uzmeistarots šūpuļtīkls, kur abi ar sievu mēdzot atpūsties. Pie kāda staba uzsliets 16 stāvu putnu būrītis, kurā līdz šim apmeties tikai viens zvirbulis un iršu bars. Kad ir izstaigāta apkārtne, nonākam pie vecas klētiņas, kuru Valentīns pārvērtis īstā muzejā.
Visu rakstu lasiet 14. februāra numurā.
