5. decembrī savus profesionālos svētkus svinēs Valsts policijas darbinieki. Policijas majoram Anatolijam Kovaļovam tie ir svētki jau vairāk kā trīsdesmit gadu garumā. Par savu darbu viņš jau vairākkārt apbalvots.
Savulaik Daugavpils kara skolā viņš izmācījies par kara inženieri, jau studiju gados pieradis pie militārās formas un disciplīnas, bet pēc kara daļas izjukšanas devies strādāt uz miliciju. Sācis kā iecirkņa vecākais inspektors, tad iecirkņa priekšnieks, tagad ir Latgales reģionālās pārvaldes Rietumu nodaļas priekšnieka vietnieks. Anatolijs atzīst, ka pa šiem gadiem darbs kļuvis par dzīvesveidu, taču romantiku tajā meklēt velti. Jābūt modram divdesmit četras stundas diennaktī, jārisina sveši konflikti un ģimenes skandāli, jāķer rokā zagļi.
Anatoliju Kovaļovu sastapu darba kabinetā, iegrimušu sarunā ar kādu zvanītāju, kurš sūdzējās policistam par kādām dīvainām likstām, kas viņu piemeklējušas. Rekords bijusi telefonsaruna, kas ilgusi gandrīz pusotru stundu. Visdažādākās sūdzības ir policista darba ikdiena, katrai esot jāpievērš uzmanība un jāizvērtē, vai problēma reāli pastāv vai arī zvanīšanai ir cits iemesls, kas arī nav retums. Tādos gadījumos viņš laipni iesaka griezties pie cita profila speciālistiem. „Saprotu, ka cilvēkam vajag izrunāties. Kad iesaku griezties pie psihologa, apvainojas. Bet policijas darbinieks šajā laikā varētu risināt citas, nopietnas problēmas,” saka Anatolijs. Īpaši grūti esot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas dzīvo „labo laiku” atmiņās un visu uztver saasināti.
Kārtības policijas darba ikdiena galvenokārt ir zagļu ķeršana. Anatolijs atzīst, ka šis kontingents ir ļoti dažāds – no bērna līdz sirmgalvim. Gadu gaitā maz kas mainījies. Viņš atmin deviņdesmitos gadus, kad pilsētā vēl darbojās uzņēmumi, no kuriem cilvēki cauru diennakti stiepa prom visu, ko varēja iznest. Gadījies, ka visa uzņēmuma darbs apstājās tādēļ, ka kāds bija nozadzis svarīgu detaļu. Ar laiku attīstījās lielveikalu tīkli, kas esot viegls mērķis zagļiem, jo tur nemanot ielikt kabatā kādu preci esot visvieglāk. Uz tiem arī ir bieži izsaukumi. Taču arī te katrs gadījums ir individuāls, ne vienmēr noziegums pastrādāts aiz ļauna prāta, piemēram, gados vecs cilvēks, iespējams, par kādu preci nav samaksājis aiz sava vecuma īpatnībām, jo bieži vien pat neatceras savu vārdu vai dzīvesvietas adresi.
Visu rakstu lasiet 2. decembra numurā.
