„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+9.0 °C
neliels lietus

Lopiņiem jādzīvo dēļ cilvēka, nevis otrādi

Dubnas pagasta zemnieku saimniecībā „Enkuri” darba dienā gaidītās kņadas vietā valda miers un klusums. Gotiņas izslauktas un pabarotas, saimnieki Antons un Iveta Kurtiši var atvilkt elpu. Arī mājlopi nav manāmi. Antons stāsta, ka kūtiņu pārcēluši tālāk no dzīvojamās mājas, lai paglābtos no „aromātiem” un uzmācīgajām mušām. Istabā saimniekam ir liela grāmatu kolekcija. „Ja būtu zinājis, ka reiz būs tā jāsaimnieko, būtu mācījies par ģeologu vai biologu,” smejas Antons un atminas, ka viņa skolas laikā populārākās un prestižākās profesijas bijušas skolotājs un traktorists. Ja kāds atļāvies pieminēt citu, uz viņu šķībi raudzījušies. Antons atzīst, ka allaž bijis izlecējs, sapņojis būt par lidotāju, bet kādā skolas anketā ierakstījis, ka gribot kļūt bagāts cilvēks. „Vai tu esi bagātnieks vai zemnieks, tāpat tāds nieks vien ir,” smejas Antons.

Sētā skatienam paveras īsts skulptūru dārzs. Antons atzīst, ka dvēselē jūtas mākslinieks. Retajos iedvesmas brīžos viņš ķeras pie koka vai akmens. Iveta smejas, ka tādos brīžos viņu labāk netraucēt, jo, kamēr darbs nav galā, tāpat neliksies mierā. Akmeņus saviem darbiem Antons lasa pa visu apkārtni, jau sākotnēji tajos saskata dažādas formas un idejas. Reiz vīrus palūdzis izrakt iestigušu akmeni, ko uz lauka nejauši aizķēris ar traktoru. Veči, visu dienu norakušies, pukojušies, ka šis akmens esot vecāks par raganu, kolhozam tas netraucējis, bet Antonam savajadzējies izvilkt.

Visu rakstu lasiet 2. decembra numurā.