Brokoļu un puķkāpostu audzētājs bebrenietis Mārtiņš Bogušs ir viens no lielākajiem dārzeņu audzētājiem Latvijā un arī uztur piecus zivju dīķus. Uzzinājis par ES atbalstu akvakultūras attīstībai, viņš ir apņēmies līdz 2020. gadam iesniegt zivju audzēšanas projektu.
„Brokoļi un puķkāposti ir šī brīža prioritāte. Tāpēc zivis ganās savā nodabā. Tomēr draugi, kuri bija atbraukuši makšķerēt, saka, ka te prasīt prasās pēc kempingiem un laivām,” dārzkopis iesāka stāstījumu, izrādīdams „Latgales Laikam” lielāko dīķi.
Tas ir dīķis ar saliņu, līdz kurai var nokļūt pa koka tiltu vai ar laivu. Ūdens līmeni regulē ar dambju sistēmu, kas vienu pavasari bija jālabo, jo palu ūdeņi pārrāva to, aiznesdami līdzi amūrus. Palos dīķa ūdens ietek Rupsīša upē. Mārtiņš prāto, ka ES naudu ir vērtīgi ieguldīt tieši dambjos, sevišķi noderīgi tie ir tādās saimniecībās, kur izrakti vairāki dīķi, tostarp tā saucamais ziemas dīķis, kas domāts zivju pārziemošanai.
M. Bogušs stāsta: „Ja uzkāpj kalnā, tad var redzēt visu dīķu sistēmu, kur savienoti četri dīķi. Vēl ir mazais dīķis pie siltumnīcas. Vienā dīķī savairojās pliči, kas apēda visu barību karpām, tāpēc, pateicoties slūžām, nolaidām ūdeni, un karpas, saķertas tīklos, pārcēlām uz citu dīķi. Tās zivis, kas palika dūņās, pa ziemu aizgāja bojā. Viens dīķis stāv tukšs. Pārējos dīķos ir savairojušies līņi, karūsas, līdakas, asari, raudas, amūri un jau pieminētās karpas. Ziemā, lai zivis nenosmaktu, izsitu dažus āliņģus un ar ūdens sūkni nodrošinu ūdens aerāciju. Dīķa ūdens ir ne tikai mājvieta zivīm, bet arī veldze dārzam. Šovasar brokoļu un puķkāpostu laukus izglābām tikai ar dīķu ūdeni.”
Visu rakstu lasiet 29. jūlija numurā.
