Mīlestība spēj izdzīvot pat Sibīrijas sniegos

Sandrai Kalniete Sibīrijā aizvadījusi mūža pirmos piecus gadus. Viņa stāsta, ka bijusi vecāku mīlestības lutināta, un bērnības atmiņas parasti esot visskaistākās. Tāpēc autore atzina, ka viņai bija grūti rakstīt grāmatu par vecāku izdzīvošanu Sibīrijā. “Šī nav atmiņu grāmata, jo man tikpat kā nav savu atmiņu par Sibīriju,” saka S. Kalniete.

Bijis vajadzīgs rakstīšanas spīts, ko Sandra Kalniete ieguvusi, gan izlasot Ķīnas rakstnieces Jung Čang grāmatu “Mežonīgie gulbji” par trīs paaudžu sieviešu likteni, gan intervējot tēti un mammu, un izlasot gandrīz visu par deportācijām uzrakstīto. Tikai pēc tam viņa uzdrošinājusies ielūkoties mīļo cilvēku lietās, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Grāmatai tapt palīdzējusi arī mammas dienasgrāmata, ko viņa rakstījusi 1948. gadā, kad tika pārsūtīta no viena cietuma uz otru. Sandra Kalniete vecāku atmiņu stāstījumu papildinājusi ar dokumentiem un fotogrāfijām.

Grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” savedusi autori kopā ar interesantiem un mīļiem cilvēkiem. Tās prezentācijā Vācijā atradusies S. Kalnietes māsīca Dace ar vīru, par kuriem nebija nekādu ziņu kopš Otrā pasaules kara. Savukārt grāmatas vāka fotogrāfija, kurā attēlota Sandra Kalniete, ģērbta kleitā, kas uzšūta izsūtījumā, atstājusi iespaidu uz kādu Parīzē dzīvojošu slāvu sievieti. Viņa pienākusi pie toreizējās Latvijas vēstnieces Francijā un parādījusi fotogrāfiju, kurā viņas mammīte arī bija tērpusies tāda paša auduma kleitā.

Svešumā satikušies, lai mīlētu

Izsūtījumā Tomskas apgabalā satikušies Ligita un Aivars, un 1952. gada 22. decembrī turpat svešumā piedzimusi viņu vienīgā meita Sandra. Par mammas pirmo mīlestību Sandra Kalniete savā grāmatā raksta: “Kad mēģinu iztēloties šo divu nebrīvei nolemto cilvēku jūtas, tad brīnos, kā tādā postā vēl bija spēks mīlēt. Viņš, neko nezinādams par savas sievas likteni, un mana mammīte, ģērbusies no izdiluša vilnas lakata veselākajiem gabaliem sadiegtos svārkos un no izārdītām kokvilnas zeķītēm pašadītā blūzītē, ar smagos šņorzābakos ieautām basām kājām. Abi gandrīz neēduši. Kā tādos apstākļos bija iespējams ar jūsmu un mīlas pilnām acīm skatīties vienam uz otru?”

Sandra Kalniete daugavpiliešus satrieca ar stāstu par vecāku lauzto maizes šķēli jau brīvību atguvušajā Latvijā, ar ko sākas šī grāmata, un par izsūtīto cīņu ar badu Sibīrijā. Bads bija pārvērtis cilvēkus un atcēlis visus likumus. S. Kalniete aizlauztā balsī stāstīja, kā viņas vecmāmiņa naktīs devusies uz kolhoza laukiem, lai mājās pārnestu zagtus kartupeļus un kā tikai caur pazīšanos varēja dabūt “delikatesi” – beigtu žurku.

Grāmatā ietvertas ainas, kuras autorei vajadzēja iztēloties, un bieži vien pašas pārdzīvojums bijis tik liels, ka visa trīcējusi. Tādā sāpju kulminācijā uzrakstīts stāsts, kā izsūtījumā nomira vectēvs Aleksandrs.

Jābūt tautas kontrolei pār varu

Kā Sandrai Kalnietei, kas iepazinusi savas dzimtas Golgātas ceļu un neskaitāmus satriecošus deportācijas stāstus un dokumentus, izdevies pašai nezaudēt sirds spēju mīlēt un piedot? “Grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” bija ļoti svētīga, jo it kā no jauna sev radīju abus mirušos vectēvus un vecomāti, ko nekad neesmu redzējusi. Mans vectēvs tā arī neuzzināja, ka viņam ir 14 mazmazbērni. Autore saka, ka grāmata stāsta par latviešiem un viņu likteņiem, jo nav tādas latviešu ģimenes, kas nebūtu cietusi no postošās komunisma ideoloģijas un varas.

Uz tikšanos atnākušie daugavpilieši teica, ka gribētu redzēt S.Kalnieti Valsts prezidentes amatā. Daugavpils Politiski represēto kluba vadītājs Aleksandrs Vaļums rakstniecei pastāstīja par savām gaitām izsūtījumā, skolotāja Astrīda Petaško atminējās savus mīļos, kas tika izsūtīti.

S. Kalniete aicināja daugavpiliešus būt aktīviem un līdzdarboties Latvijas dzīvē: “Deportācijas var notikt tikai tad, ja tautai nav kontroles pār varu. Lai arī cik grūta būtu demokrātija, tomēr tas ir vienīgais veids, kā varam līdzi dzīvot Latvijā notiekošajam.”